Aijas skolas gaitu atmiņu stāsts
Reiz dzīvoja maza meitene Aija. Septiņu gadu vecumā, un tas bija 1959.gadā, bija jāsāk iet skolā. Vasarā pirms skolas sākuma bija sagatavošanas nodarbības – 2 nedēļas viņa gāja uz skolu, kur mācījās pazīt ciparus un ievingrināja roku pirmo svītriņu vilkšanā. Pienāca 1.septembris, un nu sākās skolas gaitas. Skolā bija jāvalkā skolas forma – kleitiņa ar baltu apkaklīti un priekšauts – ikdienā melns, bet svētkos – balts. Dzīve meitenei toreiz bija ļoti trūcīga, un viņas māmiņa naktī pirms 1.septembra balto priekšautiņu pati uzšuva.
Bet meitene bija priecīga, un skolā viņai patika. Pirmajā klasē bērni mācījās lasīt, rakstīt, rēķināt, zīmēt un dziedāt, jo pirms skolas neviens to vēl neprata. Viņas klasei bija audzinātāja Pārsla Geidāne, kura Aijai šķita ļoti skaista , gudra un mīļa. Skolas direktore bija Vanda Kipere. Pirmajā mācību gadā visu klasi uzņēma oktobrēnos. Tā Padomju Savienības laikā bija jaunāko klašu skolēnu organizācija. Aijai lasīt iemācīties nemaz nebija tik viegli, bet rēķināt viņai patika. Toreiz skolā bija arī tāda stunda kā glītrakstīšana. Rakstīšanas burtnīcas bija ar slīpām svītrām. Toreiz visi rakstīja ar spalvaskātiem, spalvām un tinti. Varat iedomāties, kā tas izskatījās! Pirmā skolēnu pildspalva parādījās tikai 4. klasē.
Martā Aijai bija vārda diena, un klases audzinātāja viņai uzdāvināja mazu māla vāzīti. To meitene glabāja kā dārgumu daudzus gadus.
Tā, pamazām apgūstot zināšanas un iegūstot draugus, pagāja pirmie skolas gadi. Trešajā klasē bērni tika uzņemti pionieros. Tā tajā laikā bija vidējā skolas vecuma bērnu organizācija. Tad dzīve skolā kļuva daudz interesantāka.
Aijas klases audzinātāja no 5. klases bija angļu valodas skolotāja Melānija Vītoliņa. Viņas aizraušanās bija teātris, un viņa skolā vadīja dramatisko kolektīvu, kurā piedalījās skolēni no visām klasēm. Tika iestudētas lielas lugas: “Sprīdītis”, “Buratino piedzīvojumi” un “Pauks un Šmauks”. Galvenās lomas atveidoja Dzintra Goša un Dzintra Podniece, bet Aija spēlēja Paulu Pīlīti. Pionieru organizācija rīkoja arī pasākumus – pionieru uguntiņas. Reiz uz šādu pasākumu tika uzaicinātas aktrises Tamāra Soboļeva, Velta Skurstene un Anda Zaice. Viņas piedalījās!
Bija arī kāds traģisks notikums. Tas bija 1963. vai 1964. gadā. Divi mūsu skolas skolēni bija aizgājuši uz mežu, uz Koškina stigu, un atraduši tur kara laika lādiņus. Viņi tos bija ielikuši ugunskurā. Protams, lādiņi sprāga, un viens no zēniem Valerijs Vasiļjevs aizgāja bojā. Otrs tika cauri ar slimnīcu. Bēres bija no skolas zāles. Pēc šī atgadījuma skolas direktors Jānis Gūtmanis bija spiests skolu atstāt.
Parasti skolā mācību gada pirmajās nedēļās bija jādodas talkā “dzimtajam kolhozam”, lai lasītu ābolus, vāktu bietes un kartupeļus. Liels pasākums bija Jaungada svētki skolā. Tad parasti rādīja skolas dramatiskā pulciņa iestudējumu, ciemos nāca Salavecis un Sniegbaltīte (gan ne katru gadu), bija saldumu paciņas un dažreiz pat tāds retums kā mandarīni. Svētki bija arī pionieru organizācijas gadadienas, kuras atzīmēja 19. maijā. Mūsu skola draudzējās ar Jonišķu vidusskolu no Lietuvas. Tad parasti braucām ciemos - vai nu mēs pie viņiem, vai viņi pie mums.
Katru gadu 9. maijā, Uzvaras svētkos, notika arī gājiens uz Varoņu kapiem. Parasti tas notika dienā, bet vienu gadu (varētu būt 1965. gadā) bija lāpu gājiens vakarā tumsā. Tas šķita iespaidīgi. Pionieru organizācija sarakstījās ar kritušo karavīru, kuri apglabāti varoņu kapos, piederīgajiem. Viņi dažreiz brauca ciemos uz skolu. Reiz pat no Kazahstānas atbrauca kāda kritušā tēvs.
Kad Aija bija pionieru organizācijā, vienībai tika piešķirts Padpmju Savienības Varoņa Aleksandra Volkova vārds. A. Volkovam ir piemineklis Vircavas kritušo karavīru kapos. Vecākā pionieru vadītāja ilgus gadus bija Ritma Siliņa (vēlāk Štillere).
Klasē atzīmēja arī Sieviešu dienu 8. martā, kad zēni apsveica meitenes, un Vīriešu dienu (Padomju Armijas un Jūras kara Flotes diena 23. februārī). Tad meitenes apsveica zēnus. 7.klasē meitenes pašas uzcepa zēniem pat torti.
Bija jāveic daudz fizisku pienākumu. Katru nedēļu divi bērni bija klases dežuranti. Viņiem starpbrīžos bija jāvēdina klase, jānotīra tāfele, jārūpējas, lai vienmēr būtu krīts. Pēc stundām arī klases jāizslauka un jāiznes papīrgrozs. Kamēr vēl skolā nebija centrālapkures un skolu apsildīja ar krāsnīm, bija arī jāsanes malka. Vecākajās klasēs pēc kārtas katra klase bija dežuranti visā skolā. Tad bija jāseko, lai visi skolēni starpbrīžos atrastos skolas zālē, kur pa pāriem vai trijatā vajadzēja staigāt pa apli. Bija arī jāiezvana stundu sākums un beigas un pēc stundām no klases dežuranta jāpieņem sakārtotā klase. Katram skolēnam, sākot no piektās klases, pēc kārtas bija arī jādežurē virtuvē. Tad bija jāslauka un jāklāj garie kopgalda galdi, jāpalīdz saimniecēm uzlikt ēdienu, jāmazgā ēdamtelpas grīda, jānes ūdens no akas, jo ūdensvada nebija, un jādara visādi darbi, ko saimnieces lika. Arī malka virtuvei bija jāsanes, jo ēdienu gatavoja uz malkas plīts.
Vasarās 3 dienas katram bija jānāk uz skolu atstrādāt praksi. Parasti bija jāravē skolas izmēģinājumu lauciņš. Arī kopā ar skolas saimnieku (ilgus gadus tas bija Jānis Veidliņš) bija jāpalīdz sagatavot malku ziemas sezonai. Reiz, kad Aija mācījās kādā ceturtajā klasē, viņa gāja uz kolhoza pīļu fermu, kur bija pāpieskata pīlēni. Septembrī skolēni gāja malku savest un sakārtot šķūnī.
No četrpadsmit gadu vecuma skolēnus uzņēma komjaunatnē. Tā tajā laikā bija jauniešu organizācija, kuras biedri bija vecumā līdz 28 gadiem. Ne visiem bērniem vecāki ļāva tajā stāties, arī Aijas vecāki sākumā neatļāva iestāties, bet otrajā reizē atļāva. Bija jābrauc uz Bausku, uz rajona komjaunatnes komiteju, kur uzdeva dažādus jautājumus un uzņēma komjaunatnē. Toreiz -1967. gadā, Vircava bija pievienota Bauskas rajonam. Tad tika pabeigta 8.klase un sākās vidusskolas gadi. Vidusskolā klases audzinātāja bija angļu valodas skolotāja Laimdota Tula (vēlāk Rubīna).
Mācoties vidusskolā, Aija bija jaunākā pionieru vadītāja.(Tādu pienākumu veica vecāko klašu skolēni jaunākajās klasēs.) Toreiz skolai pievienoja krievu plūsmu. Un Aijai tika tieši krievu klase. Bet viņai patika ņemties ar mazajiem bērniem – organizēt pasākumus, sekot sekmēm, veidot klases stūrīti. (Tā bija planšete, kur izlika dažādus aktuālus materiālus.) Arī komjaunatnes organizācijā visi darbojās aktīvi, rīkoja dažādus pasākumus, vakarus, draudzējās ar kolhoza komjauniešiem.
Skolā rīkoja arī mācību priekšmetu pasākumus. Reiz ķīmijas pasākumā Aija demonstrēja, kā ar stikla nūjiņu var aizdedzināt sveci. (Uz sveces uzliek fosforu un pieskaras ar karstu stikla nūjiņu). Fosfors uzliesmoja un notecēja Aijai uz pirkstiem. Dega ne tikai svece, bet arī pirksti.
Tajā laikā bija populāra televīzijas pārraide KVN (klub vesjolih I nahodčivih – jautro un asprātīgo klubs). Arī klasē rīkoja šādus pasākumus, sadalīja klasi komandās, bija izraudzīti vadītāji, kuri izdomāja jautājumus, un komandas sacentās.
Skolā rīkoja arī zināšanu un atjautības sacensības. No katras klases izvirzīja divu pārstāvjus un izveidoja divas komandas. Kad Aija mācījās kādā otrajā vai trešajā klasē, arī viņu izvirzīja šādā komandā. Brālis tajā laikā jau mācījās ķīmiju (7.klasē), un meitene bija iegaumējusi ūdens ķīmisko formulu. Viens uzdevums bija - uz tāfeles uzrakstīt kādu ķīmisko formulu . Es iesaucos: “Es zinu!” un metos pie tāfeles, kur ar lieliem burtiem uzrakstīju H2O. Protams - punktu dabūja mūsu komanda.
Tāda bija ikdiena laikā no 1959. Līdz 1970.gadam, kad Aija mācījās skolā. Protams, bija arī daudz jāmācās, bet bija arī daudz prieka un dažreiz bēdas. Un tādas ir dažas atmiņu dzirkstis no skolas laikiem.
Šodienas un nākamajiem skolēniem novēlējums – vairāk ņemt no skolas, nevis prasīt, lai visu pienes gatavu. Dzīvē nekas nav gatavs, viss pašam jādabū. Nebaidieties no darba, esiet aktīvi un atsaucīgi! Lai veicas!
Vircavas vidusskolas skolniece no 1959. līdz 1980. gadam –
Aija Vertule (toreiz Kaušele)
