Skolas gaitu atmiņu stāsts

Vircavas skola - mana vienīgā, mūžīgā gaismas pils no 1945. līdz 1955. gadam.

Pirmās atmiņas ataust ar ne tik patīkamu atgadījumu 7.klasē, kad mūsu klase vienprātīgi atteicās doties skolas drēbēs uz kolhoza biešu lauku strādāt. Mūsu pretestībai bija negatīvs iznākums, kad tā laika skolas direktors Fadejevs - izbijušais armijnieks -atbrīvoja no darba mūsu klases audzinātāju un mums draudēja diploma nesaņemšana par 7. klases beigšanu. Tomēr pienāca pavasaris, un diplomi tika izsniegti, kā arī saņēmām priecīgu ziņu, ka nākamajā gadā Vircavā tiks dibināta vidusskola. Vidusskolas dibināšana būtiski atviegloja pieņemt lēmumu, kur turpināt tālāko izglītību pēc 7. klases. Vidusskolas posms tajā laikā Vircavā aizsākās 8. klasē un noslēdzās 11. klasē.

Vidusskolas posmā tika uzņemti audzēkņi no tuvējām skolām, un daudzi no viņiem jau bija sasnieguši 18 līdz 20 gadu vecumu. Kopā mēs 8.klasi - pirmo Vircavas vidusskolas klasi - uzsākām 30 jaunieši. Tā kā daudzi no klases biedriem nedzīvoja Vircavā un tās tuvumā, vecajā invalīdu namā tika izveidots internāts.

Jaundibinātajai Vircavas vidusskolai pievienojās arī jauni, enerģiski skolotāji, kuru sniegtās zināšanas un spilgtās personības ir aizmirst grūti - pat pēc tik daudziem gadu desmitiem. Labā atmiņā palikusi  bioloģijas skolotāja Tralla, ko mīļi dēvējām par Trall-lal-lā. Ķīmiju uz mūžu iemīlēt palīdzēja skolotāja Šīrante, kura izveidoja ķīmijas kabinetu skolas pagraba stāvā, kur veicām laboratorijas darbus un dažādus eksperimentus. Iemīļots kļuva matemātikas skolotājs Līkums, kurš skolā nostrādāja ilgus gadus. Mīļā atmiņā palicis klases audzinātājs - angļu valodas skolotājs Kārlis Buks, kurš ātri iemantoja mūsu cieņu un autoritāti. Viņa klātbūtnē mēs jutāmies ļoti vērtīgi un cienījami, jo viņš mūs katru uzrunāja uz Jūs. Skolotājs Buks lieliski prata saliedēt mūsu klases kolektīvu, veidojās aktīva sabiedriskā un ārpusklases dzīve - tika veidoti dažādi muzikāli priekšnesumi, uzvesta “Zaļā zeme” skolotāja Buka vadībā. Skolotājs bieži veda mūs uz Rīgas teātra izrādēm, vienīgā problēma bija transports, ar ko nokļūt līdz Rīgai un atpakaļ. Nācās kājām mērot 5 km garo ceļu līdz Dimzu vilciena pieturvietai, pēc izrādēm palikām pie skolotāja Rīgas komunālajā istabiņā nakšņot uz grīdas. Skolotājs Kārlis Buks, kad aizgāja no Vircavas vidusskolas, pēc diviem gadiem izdeva angļu valodas gramatikas grāmatu, kurai vēl mūsdienās ir liela vērtība. Skolā norisinājās arī balles un deju sarīkojumi, no Jelgavas tika vestas filmas un mums izrādītas skolas zālē. Bet lielākie prieki bija tad, kad visi kopā ar kājām varējām doties uz Lielvircavas vai Platones ballēm.

8. klasi no trīsdesmit audzēkņiem pabeidza vairs tikai deviņpadsmit, jo puiši bija iesaukti armijā, citi aizgāja strādāt. Lielu nozīmi mūsu skolas dzīvē un ārpus tās ieņēma sports. Atceros, ka uzreiz pēc stundām tika aizskriets uz mājām, paveikti mājas darbi un prom uz skolas sporta laukumu Vircavas parkā. Tas tika ierīkots, pateicoties mūsu enerģiskajai fizkultūras skolotājai Viltbergai, kura organizēja skolēnus, skolēnu vecākus un citus pagasta iedzīvotājus, lai ierīkotu sporta un volejbola laukumus. Tas tika kvalitatīvi izveidots, un tajā norisinājās  pat rajona sacensības vieglatlētikā un volejbolā. Devāmies arī uz sacensībām  ārpus Vircavas, dažkārt devāmies ceļā zirga pajūgā vai ar kājām uz Jelgavu.

Uz skolu es gandrīz vienmēr devos tumšā kleitā ar melnu priekšautu, tāpat kā citas meitenes, bet puiši vilka mugurā to, kas bija pieejams. Skolas ēkas telpās vienmēr bija ļoti vēss, laikam sasildīties palīdzēja ikrīta kopējā vingrošana pie skolas. Vienīgie informācijas un zināšanu nesēji bija mūsu skolotāji, pagasta bibliotēkā pieejamās grāmatas un skaļrunis pie pasta ēkas, kur barā skrējām, kad paziņoja par Staļina nāvi.

Pienāk 1955.gads - izlaiduma gads, esam palikuši klasē tikai 11- desmit meitenes un viens puisis. Skolas zāle ir pilna ar vecākiem, mēs, meitenes, esam tērptas baltās kleitās kā dūjas, un izlaidumu caurvij dažādu svinīgu tekstu deklamēšana. Tiek iemūžināts fotogrāfijās pirmais Vircavas vidusskolas izlaidums.

Pēc izlaiduma saprotam, ka laiks skolā aizskrējis vēja spārniem, bet zināšanas šeit iegūtas pamatīgas, jo visi, kuri vēlējās, bez problēmām pieveica iestājpārbaudījumus tālākajām studijām.

Katram laikam ir savas tradīcijas...

Veidojiet savas tradīcijas šodien, šeit un tagad, lai Jūsu atmiņas par skolas gadiem paliek mūžīgā, gaišā atmiņā!

Ar cieņu

Ingrīda Damberga /pirmā Vircavas vidusskolas izlaiduma 1955.g. absolvente/