Atmiņas par darbu Vircavas vidusskolā varu iedalīt divos posmos. Pirmais bija no 1958.gada februāra līdz 1961.gada augustam. Šajā īsajā laika posmā strādāju par vēstures skolotāju, īsu brīdi 1960./1961.mācību gadā strādāju par mācību daļas vadītāju. Atmiņas par šo laika periodu ir spilgtas, tās manī dzīvo vēl šodien. Katra cilvēka dzīvē nozīmīgu vietu ieņem pirmā darbavieta, pirmais darba kolektīvs, to dienu problēmas. Kolektīvu vadīja Vanda Kipere. Skolā bija izveidotas savas tradīcijas. Mērķtiecīgi strādāja vecāku komiteja, to vadīja Grundulis. Sanāksmes bija lietišķas. Vecāku komiteja organizēja brīnišķīgus pasākumus, viens no tādiem bija ikgadējais ziemas karnevāls, bija daudz masku, loterija, skaista mūzika. Skaisti bija žetonu vakari, izlaidumi, Jaungada eglītes.

Skolas materiālā bāze bija nabadzīga, pozitīvi novērtēju, ka katrai noteiktai klasei bija sava klases telpa. Tajā laikā skolu dzīvē ienāca balto solu bums. Gatavojoties jaunajam mācību gadam, direktore rūpējās par balto krāsu, bet mēs - skolotāji nodarbojāmies ar krāsošanas darbiem. Šajā laikā valdība bija izdevusi pavēli par skolas tuvināšanu dzīvei - aiz parka vasarā tika iekārtota teļu ferma, pēc grafika tajā dežurēja audzēkņi un skolotāji. Ar direktores pavēli bija jāizdara rūpes par jaunlopiem, ar pavēli bija jāiemāca, lai audzēkņi iemīlētu darbu un mājlopus. Šis pasākums izgāzās, daudzas dienas šī rūpju nasta palika uz apkopēju pleciem. Šis laiks saistījās arī ar kukurūzas audzēšanu. Pilnīgi nesagatavotos tīrumos, izmantojot audzēkņu roku darbu, zemē bakstījām kukurūzas sēklas. Dižas problēmas mācību un audzināšanas darbā nerisinājām, bet viens pamatjautājums, ko atceros, bija - lai sekmes atbilstu zināšanām.

Šodien daudz runā par garīguma atdzimšanu, tajā laikā novārtā nebija atstāta estētiskā audzināšana. Skolas mērogā daudz strādāja skolotāja Vītoliņa, notika pasākumi, kas bija veltīti modes jautājumiem, ārējam izskatam, galda kultūrai, dvēseles skaistumam. Direktore rūpējās par kolektīva veidošanu.

Vircavas vidusskolā savu dzīves otro posmu uzskatu no 1961.gada augusta līdz 1964.gada augustam. Šajā periodā strādāju par skolas direktoru. Darbā centos saglabāt Vandas Kiperes iedibinātās tradīcijas. Bija izveidojušās labas darba attiecības ar ciema padomi, priekšsēdētāju Annu Griķi, sekretāri Annu Krukovsku, kā arī ar kolhoza priekšsēdētāju Jāni Šķiņķi. Skolotāju kolektīvs bija samērā mainīgs. Trūka dzīvokļu, skolotāji dzīvoja pie apkārtējiem saimniekiem, īres maksu maksāja personīgi. Apkure, tieši malkas sagāde bija sarežģīta, atsevišķās reizēs skolotājiem vajadzēja braukt mežā. Lielākais notikums visā Vircavas ciema dzīvē bija skolas 125 gadu jubilejas svinības. Šī pasākuma sagatavošanā iesaistījām gandrīz katru vecāku, liels palīgs bija vecāku komitejas priekšsēdētājs V.Grīnbergs. Sagaidot skolas svētkus, ar labām domām un ierosmi darbojās skolotāja Melānija Vītoliņa. Cik varējām, saposām vēsturisko parku. Skolas svētku sagatavošanā dalību ņēma gandrīz katrs audzēknis. Skolēnu skaits nebija liels - 164 audzēkņi. Svētku dienā skola tika apdāvināta, TIN uzdāvināja magnetofonu (tā skaitījās liela dāvana), kolhoza “Komunisma ceļš” priekšsēdētājs pasniedza skolas karogu.

Šajā laikā strādāja brīnišķīgi skolotāji. 1.-3.klasē Liesma Andersone, ģeogrāfiju mācīja Valentīna Lašinovska, Visvaldis Līkums, Zaiga Mazkalniņa, Pārsla Geidāne u.c. No šodienas skatījuma augstu vērtējumu pedagoģiskajā darbā varu dot skolotājai Melānijai Vītoliņai. Tajos gados varbūt daudzi bija vienaldzīgi, neiedziļinājās, pat uzskatīja kā savas personības izcelšanu. Skolotāja Vītoliņa centās ieaudzināt skaistuma izpratni. Kur tad vēl tā skaistā Līgo svinēšana! Tajā laikā ar Pelšes svētību gribēja apklusināt jāņu dziesmas, līgo ugunskurus nolikt aizmirstībā. Šos tautas svētkus svinējām parkā.

No Vircavas laikiem visā dzīvē līdzi nāk daudzi labi, sirsnīgi, godīgi cilvēki. Vecāku komitejas locekle Veriņa Dukaļska, skolas grāmatvede Ginta Veidliņa u.c.

Sarežģīts skolas darbs sākās ar 1962./1963.mācību gadu. Tad tika likvidēts Jelgavas rajons, Vircavas vidusskola tika iekļauta Bauskas rajonā. Šos gadus atceros ar nepatiku, milzīgi sarežģīta bija nokļūšana Bauskā. Tajā laikā arī rajona vadība sāka risināt jautājumu par vidusskolas likvidēšanu, jo to uzskatīja par skolu ar mazu audzēkņu skaitu. Labi, ka vecāki un skolotāji nosargāja savu ciema gaismas nesēju. Ar 1964.gada augustu ar ģimeni tiku pārcelts darbā uz Vecumnieku vidusskolu. Jaunajā darbavietā biju pateicīgs Vircavas laikam, jo jau samērā stiprs teorētiskajā sagatavotībā jutos skolas vadības jautājumos.

J.Gūtmanis

Stučkā (tagad Aizkraukle)

1989.gada 6.jūnijā