Manas atmiņas par Vircavu un skolotāju Buku

Kolhozu ērai sākoties, dzīvoju Jaunsvirlaukā. Pēc septītās klases  tālāk mācīties Vircavā likās pašsaprotami. Tur 1951. gada septembrī durvis vēra vidusskola, attālums līdz tai aptuveni 15 kilometri, tas mani nemulsināja. Nekādas regulāras autobusa satiksmes tolaik nebija.

“Atmiņas kundze”, kā atzīst vācu rakstnieks Ginters Grass, ir tāda untumaina un nereti migrēnas mākta parādība. Īpaši vēl no tādas gadu distances. Taču ir daži neizdzēšami skolas gadu mirkļi un profili, ar tintes spalvu veikti fiksējumi. Runājot par mūsu 8. klases audzinātāju Kārli Buku, daudz ko esmu uzzinājis no viņa māsasmeitas Ritas Rotkales tieši pēdējos gados.

Tātad Vircavā ierados no malas, no kaimiņciema ar velosipēdu, reizēm kājām čāpojot. Atšķirībā no savas klases audzēkņu vairākuma, apmetos skolas internātā. Tas mani satuvināja ar Leonīdu Dammi no Oglaines un Imantu Matisonu, ar pāris valgundiešiem. Dzīve internātā (vēlāk augstskolā--kopmītnē) aizvien sniedz savu skatpunktu un kaut kādu šarmu piedevām.Tajos gados, kad pieaugušajiem rādīja, piemēram, trofeju filmu “Tarzāns”, iešmaukt uz seansu skolas zālē nebija pārāk sarežģīti.

Vircavā kā vidusskolā, tā kolhozā “Komunisma ceļš” valdīja sportisks gars. Šajā kontekstā labus vārdus gribas teikt par skolotāju Intu Vildbergu. Bijusī līvbērzniece, viņa vēl piedalījās spartakiādēs zem lauku sporta biedrības “Vārpa” karoga. Metot disku, grūžot lodi, paši stādījām vidusskolas rekordus. Reižu reizēm tika rīkotas sacensības ar citu skolu censoņiem. Piemēram, cēlāmies pāri Lielupei, lai spēkotos ar tetelniekiem un garozniekiem. Aizbraucām ar kolhoza automašīnu, atgriezāmies kājiņām. Nezinu, kāds Intai bija diploms un pedagoģiskā pieredze, bet viņa mūs, godkārus zaļknābjus, uzlūkoja kā līdzvērtīgus spēlētājus.Stadionā parka malā samērā regulāri notika rajona mēroga sacensības. Mēs, zēni no internāta, tur dzenājām futbolbumbu arī vēlās vakarstundās. Reizēm latvieši pret krievu puiškāniem. Nečupojāmies, bet arī degunus viens otram nezilinājām.

Vircavā dažādos līmeņos un sastāvos augstā cieņā bija šahs. Spēlēja skolas komanda pret kolhozniekiem. Pēc stundām bieži mačojos ar Ēriku Geševicu, kurš pirms tam bija mācījies Grīvas skolā. Viņš izrādījās reti apdāvināts šahists, jo varēja spēlēt tā saukto aklo šahu, tas ir, izdarīt gājienus bez galdiņa. Ēriks mani lielākoties apspēlēja. Reizēm internātā kādu šaha partiju izspēlēju ar skolotāju Imantu Krūmiņu. Pierakstos nofiksēts, ka esmu spēlējis šahu arī ar matemātikas skolotāju V. Līkumu, visādi  atturīgu, kalsnu un izteikti korektu vīru.

Vircavas vidusskolas 8. klase nepilnā sastāvā 1951/1952. mācību gadā. No kreisās: Laimvaldis Kārkliņš, Astra Vilne, Voldemārs Hermanis, Vija Ukāne, Ingrīda Ziemele, Kārlis Buks (klases audzinātājs), Ausma Ulāne, Elfa Grīnšpone, Sarmīte Pētersone, Aivars Dēbelis

Pēdējo šaha partiju ar skolotāju Buku izspēlēju 1952. gada 21. augustā, kad viņš bija ieradies Vircavā vēl pavasarī noliktajā datumā. Skolotājs bija eksaminējis manu klasesbiedreni Ausmu angļu valodā. Šahā zaudēju. Skolotājs, it kā mani mierinot, sacīja: vasarā es daudz spēlēju un uzvarēju arī augstas kvalifikācijas šahistus.

Ar Kārli Buku divatnē tiku kontaktējis ne tikai pāri šaha dēlītim. Vircavas vidusskola bija viņa pirmā darba vieta pēc Skolotāju institūta Svešvalodu fakultātes beigšanas. Viņa angļu valodas stundas arī pēc gadiem var salīdzināt ar smalkas matērijas šķetināšanu. Man šī valoda, tā teikt, vieglāk aizķērās, ko Buks novērtēja. Viņš piktojās uz skolniekiem, kas pret šo mācību priekšmetu, pret angļu valodu izturējās laiski.

Citos atmiņstāstos jau vēstīts, kā viņš saorganizēja klases braucienu uz Rīgu, lai mēs noskatītos izrādi “Zaļā zeme” toreizējā Akadēmiskajā Drāmas teātrī. (“Pēc izrādes kaut kādā neiedomājamā veidā visus izguldīja mūsu dzīvokļa lielajā istabā un, protams, visi tika pabaroti”, raksta šajā sakarā teātra zinātniece R.Rotkale)

Nevaru vairs pateikt, kā aizsākās mūsu saruna, bet 1952. gada pavasarī Buks mani personīgi aicināja braucienam uz Rīgu, lai noskatītos spilgto personāžu galeriju “Mirušajās dvēselēs” Dailes teātrī. Tāpat kājām no skolas aizstaigājām līdz Dimzu stacijai (4 km), tāpat vilciens cauri Jelgavai un naktsmītne pie viņa vecākiem Ģertrūdes ielas 64 dzīvokļa “lielajā istabā”. Pārliecinājos, ka Operā viņa favorīti ir Vera Davidone un Edgars Plūksna, bet iemīļotākā titulloma—Violeta Džuzepes Verdi “Traviatā”.

Buks dzīvoja pansijā pie mūsu klases biedrenes Vijas Ukānes vecākiem Vircavas parka malā. Pavasaros viņš ar savu vieglo velosipēdu labprāt  pariņķoja pa parka celiņiem. Pastaigājām līdzās. Tas, ka skolotājs aizsāk neformālas sarunas ar savu skolnieku, varēja liecināt vienu: viņš šajā vietā un vidē jutās vientuļnieks. “Cilvēki var būt visai ļauni..”, viņš it kā starp citu bilda. Citā reizē no Buka saklausīju svešādu, angļu valodas stundās nedzirdētu vārdu—“Mediterranean…” Skolotājs lika noprast, ka viņš tur kādu dzīves posmu pavadījis.

Man tobrīd nebija ne mazākā priekšstata, ka runa ir par Vidusjūru. Jāatceras, ka šis laiks bija ne tikai karš Korejā, bet arī pati drūmākā  staļinisma bakhanālija. Vircavas krievu skolnieki (5. līdz 7. klase) nebija kādam īpaši jāuzrīda: saklausot skolotāja Buka noteiktākas latviskās intonācijas, viņi pret to izturējās agresīvi un izaicinoši. Taču mana  skolotāja biogrāfijā vēl pirms 1951. gada bijušas lappuses, par kurām uzzināju pavisam nesen. 

Klases audzinātājs Kārlis Buks

Kara pēdējā cēlienā (vēlreiz Ritas Rotkales stāsts) Buku kā jaunekli mobilizē vācu darba dienestā, viņš nonāk Dancigā, Breslavā un kara beigās Boloņā(lūk, skaistā Vidussjūra!). Latvijā viņš atgriezies tikai 1947.gadā. Biogrāfija iebojāta, neīstenojas viņa sapnis par Veterinārmedicīnas fakultāti. (Kaut arī savos skolas gados augumā trauslais rīdzinieks nav bijis angļu valodā labākais, savā tālākajā dzīvē tieši šī valoda un metodika atnesa viņam visnotaļ spožu reputāciju. Līdz pat savas dzīves beigām viņš palika elegants vecpuisis.)

Jau pieminētais 21. augusts(1952) izrādījās pēdējā diena, kad Kārlis Buks Vircavā ieradās kā šīs skolas skolotājs. Viņš pat neieminējās par saviem plāniem atgriezties dzīvot un strādāt Rīgā. Tikai izmeta dziļdomīgu frāzi, ka jums “būs daudz jauni skolotāji”.

Šaha partija ar klases biedru Aivaru Dēbeli (labajā pusē)

Arī 9. klasē mūsu audzinātāja Aija Roziņa mācīja angļu valodu. Tikai bez tās dzirksts, kāda sprēgāja Buka vadītajās stundās. Vēl mani pārsteidza, pat apbēdināja, ka neatgriezeniski “pašķīda” klases puišu rindas. Leonīdu Dammi un Jāni Grundšteinu, kuru mīlīgi dēvējam par Runci, iesauca “krievos”. Jaunsvirlaukas mācītāja Billerta dēls Uldis Billerts un talantīgais sportists Aivars Dēbelispaši bija devušies lielajā patstāvīgajā dzīvē. Vircavā neiedzīvojās arī pavēlā rudenī no Lielvircavas skolas pārnākušais Aivars Šveicars. Kaut kādā vīzē pats biju nonācis vientuļniekos.

Kādā 1953.gada augusta dienā skolas kancelejā izņēmu savus dokumentus un izvēlējos zinību taku līdz Gatavības apliecībai citā Zemgales vidusskolā— Svitenē gandrīz pašā Leišmalē.

Voldemārs HERMANIS, mācījies Vircavas vidusskolā 1951—1953.